Daiktavardi

Daiktvārdi, latviešu valodā daiktvārdi, ir viena no pamata teikuma vārdu kategorijām, kas nosauc lietas, personas, dzīvniekus, vietas vai abstraktus jēdzienus. Tie var būt kopējie (parasti lietojamie nosaukumi) vai īpašvārdi (pareizie nosaukumi). Daiktvārdi veido teikuma subjekta, objekta vai citu teikuma locekļu galveno atsauces punktu.

Daiktvārdiem ir dzimte – divas galvenās: vīriešu un sieviešu. Dzimums ietekmē to locījumus un saskaņu ar teikuma atribūtiem. Tie atšķiras arī pēc semantikas: daudzas kategorijas aptver cilvēkus, dzīvniekus, lietas, vietas vai abstraktus jēdzienus. Pēc saknes un galotnēm daiktvārdi tiek iedalīti deklinācijas veidos, kuru beigām atbilst konkrētais locījums un skaitlis.

Morfolohijā daiktvārdi mainās pēc skaitļa (vienskaitlis/daudzskaitlis) un locījuma. Latviešu valodā nav artikulu, tāpēc definitiveness bieži izpaužas ar demonstratīvām vietām vai ar adjektīviem/pronoms. Piedēvēji un skaitļi saskan ar noun dzimumu, skaitli un locījumu. Saliktie (salikti) daiktvārdi veido ar citiem vārdiem, un daiktvārdu locījumu sistēma nosaka vārdu galotņu mainību.

Izmantošana teikumā: daiktvārdi var būt teikuma subjekti, objektu, rezolventu vai citu teikuma locekļu centri. Tie norāda konkrētus vai vispārējus priekšmetus un pakļaujas gramatiskajai saskaņai ar piedēvējiem un teikuma struktūru.

Etymoloģija: termins daiktvārdi veidojas no daikts (lietais, lieta) un vārds (vārds, nosaukums). Tas atspoguļo jēgu “lietas vārds” – vārdšķira, kas nosauc lietas un jēdzienus. Daiktvārdi attīstījās no vecākiem baltu valodām un ir svarīga latviešu valodas daļa.