izoliacij

Izolācija, arī izoliācij, ir process vai stāvoklis, kurā objekts, persona vai viela tiek atdalīta no apkārtnes, lai mazinātu mijiedarbību vai pārvietošanos. To izmanto daudzās jomās, piemēram veselības aprūpē, būvniecībā, tehnoloģijās un sociālajās zinātnēs. Izolācijas nolūks var būt drošība, ērtība vai enerģētiskā efektivitāte.

Medicīnībā un epidemioloģijā izolācija nodrošina, ka inficēti cilvēki vai cilvēki ar augstu infekcijas risku paliek atsevišķi no pārējiem. Tas palīdz samazināt slimības izplatīšanos. Izolācija var būt dažādu veidu: kontaktisolācija, gaisa izolācija un telpu ar negatīvu spiedienu kontrole. Karantīna ir līdzīgs, bet ne precīzs jēdziens.

Būvniecībā un tehnoloģijās izolācija samazina siltuma vai elektriskā strāvas pārvadi. Siltumizolācija uzlabo ēku energoefektivitāti; elektroizolācija nodrošina drošību un aparatūras darbību. Materiāliem ir dažādas īpašības atkarībā no pielietojuma, piemēram, minerālvate, putu izolācijas materiāli, gumija vai citi izolācijas materiāli.

Sociālā un psiholoģiskā izolācija ir stāvoklis, kurā cilvēks jūtas atdalīts no sabiedrības. Tā var ietekmēt garīgo veselību un dzīves kvalitāti. Informācijas drošībā izolācija nozīmē tīkla vai sistēmas atdalīšanu no citiem tīkliem, piemēram, ar gaisa telpu (air gap) un tīkla segmentēšanu, lai samazinātu drošības riskus.

Izoliācijai ir plašas interpretācijas; tās piemērošana prasa saprast kontekstu un ievērot atbilstošus noteikumus. Terminoloģija var atšķirties atkarībā no nozares un valsts.