emocijas

Emocijas ir īslaicīgas, subjektīvas pārdzīvojumu stāvokļi, kas rodas reaģējot uz iekšējiem vai ārējiem stimiliem. Tās ietver iekšējo sajūtu, fizioloģisku uzbudinājumu un sociāli redzamus izteiksmes signālus. Emocijas atšķiras no garastāvokļa, kas ir ilgstošāks un mazāk konkrēti saistīts ar kādu notikumu. Dažkārt tiek izšķirtas pamata (primārās) emocijas un sarežģītākas, kuras veidojas kontekstā un mācītā pieredzē.

Daudzus gadu desmitus psihologi pētī emociju avotus un struktūru. Dažas teorijas uzskata emocijas par atsevišķām pamata jūtām — prieks, bailes, dusmas, skumjas, pārsteigums — kuras ir vispārpieņemtas cilvēkiem. Citās teorijās uzsvērts, ka emociju saturs un intensitāte veidojas atkarībā no situācijas interpretācijas un sociālā konteksta. Vērtēšanas teorijas uzsver, ka nozīmes un novērtējums konkrētā notikuma nosaka emocionālo reakciju. Emociju regulācija — spējas pārvaldīt, mainīt vai samazināt emocionālo pieredzi — būtiski ietekmē kognitīvās funkcijas un sociālās attiecības.

Neirobioloģiski emocijas saistītas ar limbisko sistēmu, īpaši amigdalu, kā arī ar prefronālās garozas procesiem. Emociju attīstība sākas agrā bērnībā; sociālā mācība un kultūras normas palīdz izprast un regulēt šo pieredzi.

Kultūra ietekmē emocionālas izpausmes un uzvedības normas, un atzītas ir dažādas izpausmes formas. Emociju pētījumi izmanto pašnovērtējuma skalas, kā arī bioloģiskus mērus, piemēram sirdsdarbības ātrumu un fizioloģisko uzbudinājumu. Emocijas ietekmē sociālo mijiedarbību, lēmumu pieņemšanu un motivāciju.