koncentracijas

Koncentrācija ir lielums, kas raksturo vielas daudzumu attiecīgā tilpumā vai kopējā sistēmā. To lieto daudzās jomās—ķīmijā, bioloģijā un fizikā, kā arī ikdienā, lai aprakstītu šķīduma stiprumu, vielas izkliedi un procesa intensitāti.

ķīmijā koncentrācijai ir vairākas standarta vienības. Visizplatītākā ir molaritāte (mol/L), kas apzīmē 1 molu vielas uz 1 litru šķīduma. Citas vienības ir molalitāte (mol/kg šķīduma), masas daļa (%), molekulu frakcija (x_i) un citi. Koncentrāciju parasti nosaka ar analītiskām metodēm, piemēram, titrēšanu, gravimetriju vai spektroskopiju. Piemēram, 1 M šķīdums nozīmē, ka katrā litrā ir 1 mols vielas.

Koncentrācijas jēdziens plašāk tiek pielietots arī ārās ķīmijas. Bioloģijā un medicīnā koncentrācijas līmenis ietekmē reakciju ātrumu un efektivitāti, zāļu darbību asinīs, kā arī fizioloģiskos procesus. Vides zinātnēs koncentrācija palīdz novērtēt piesārņojumu vai uzturvielu piegādi ūdens ekosistēmās. Fiziķos koncentrācijas gradienti veicina difūziju un osmozi, un tie ir svarīgi daudzos transporta procesos starp audiem vai starp līnijām.

Vēsturiski termins koncentrācija dažkārt tiek lietots arī koncentrācijas nometņu kontekstā, lai apzīmētu vietas, kur tika apcietināti vai koncentrēti cilvēki. Šāda lietojuma nozīme ir vēsturiska un kontekstā atšķirīga; galvenā koncepcija šeit ir jums zina, ka koncentrācija kā jēdziens var attiekties gan uz ķīmisko, gan uz plašāku sociālo saturu.